Gaismas un laimes nesējs

Urfins Džūss ir viltnieks no amerikāņu pasakas, kas uzdevās par varenu burvi. Urfins stāstīja, ka vēloties visus aplaimot, bet amerikāņu pasakā viņam neizdevās to izdarīt. Paskatīsimies, kas sanāca no kāda gaiša Urfina plāna tepat mūsu mežā.

Urfins Džūss klusi un neuzkrītoši ceļoja pa pasauli. Viņš bija paņēmis sev līdz tikai vienu tūkstoti palīgu.

Pievakarē Urfins ar palīgiem ieradās pie mums tepat netālā mežmalā, un sāka saukt zvērus un putnus, lai tie izrādītu viņam godu. Iztraucēja miegainu pūci, izvilināja no dobuma dažas ziņkārīgas vāverītes, bet pārējie zvēri iebēga dziļāk biezoknī.

Urfins Džūss runāja:

"Visi meža iemītnieki dievinās mani. Es būšu jums saules vietā, tikai vēl labāks. Saule spīd dienā, kad tāpat gaišs, bet es nesīšu jums gaismu nakts melnumā!"

- Godājamais kungs, vai Jūs nevarētu tomēr atstāt mums nakti? - mēģināja iebilst Pūce.

- Kāda tumsonība valda jūsu galvās! - iesaucās Urfins. - Es nesīšu jums apgaismību jau rīt!

No rīta tūkstotis Urfina palīgu iegāja mežā ar rīkiem, milzu lampām un vadu mutuļiem. Pret vakaru mežs bija pilns ar lampām. Krēslai iestājoties, visas lampas iedegās un diena turpinājās.

Nogurušie vilcēni klusi gaudoja: viņi bija uztraukušies un nevarēja aizmigt. Vilcēni bija labi iegaumējuši, ko teica tētis: visu dienu bērniem jāmācās medīt, jāsacenšas veiklībā un spēkā, var rotaļāties midzeņa tuvumā. Bet nakts melnumu jāguļ, lai uzkrātu spēkus nākošai dienai.

Zaķēniem miegs nebija ne prātā. - Gaismā mūs krūmos kāds var ieraudzīt, un tad būs jāmūk. - Mēs nedrīkstam gulēt! -  viņi runāja un bakstīja cits citam sānos, lai neaizmigtu.

Pavisam slikti jutās Pūce. Gaisma žīlbināja acis, un viņa nevarēja izlidot medībās. Pienāca rīts, kad pūcēm jāliekas gulēt, bet kā lai guļ ar tukšu vēderu?

Mežā nelidoja naktstauriņi, jo nakts nebija iestājusies. Odi meklēja ēnainākas vietas, nelidoja sikspārņi. Visā mežā neviens pats nejutās labi.

No rīta Urfins Džūss ieradās, lai saņemtu visu zvēru un putnu pateicības apliecinājumus un slavinājumus. Tā vietā atlidoja Vārna un ķērca:

- Atdod mums nakti, atdod mums nakti!

Urfins Džūss likās saniknots:

- Nepateicīgie tumsoņi! Jūs neesat pelnījuši laimi, ko es jums sniedzu. Es nodzēšu savas nepārspējamas laipnības gaismu. Došu pārticību un slavu citām zemēm, kas pratīs mani novērtēt! Dzīvojiet turpmāk ar savu sauli un mēnesi, savu dienu un nakti!

Šajā Urfina runas vietā tuvējos kokos un krīmos atskanēja gaviļu saucieni. Nu runātāja pacietības mērs bija pilns:

- Es nevēlos vairs tērēt šeit savu daiļrunību. Tas nozīmētu kaisīt cūkām pērles.

Urfins pavēlēja saviem tūkstoš palīgiem iznest no meža visas lampas un vadus, un tad mežā sākās īsta līksmība. Putni dziedāja, sienāži spēlēja vijoles, katrā grāvītī skanēja varžu koris.

Gaviles sniedzās pāri mežu galiem, un Urfins tās dzirdēja. Šeit, mūsu mežmalā, laimes nesējs sacerēja savu nākošo spožo runu:

"Dārgie Āfrikas melnādainie iedzīvotāji, kā arī zvēri un putni, kas dzīvo pie jūsu ciematiem!

Tālā ziemeļu mežā mans apmeklējums izraisīja tādus prieka un līksmības svētkus, kādi tur nebija piedzīvoti. Tagad nesu mūžīgu laimi un pārticību jums.

Āfrikas nelaime ir tā, ka vienā vietā ūdens ir par daudz, bet citā vietā pietrūkst. Tagad viss būs savādāk: kur bija par daudz, tur pietrūks. Kur agrāk pietrūka, tur tagad būs par daudz!"

L. Kotovičs