Par videofilmām un istabas sienu

Kādā Rīgas namā dzīvoja maza meitenīte vārdā Maija. Viņai piederēja videokasetes ar brīnišķīgām animācijas filmām. Tur bija Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, Andersena pasakas, Kaķīša dzirnaviņas un vēl citas jaukas lietas. Par šo bagātību varētu tikai priecāties, ja vien Maijiņa negribētu skatīties filmas rītos un vakaros, pa starpu bērnu un nebērnu televīzijas raidījumiem.

Māmiņa turpretīm domāja, ka bērniem no mazotnes esot jāmācās darīt visādus darbus, jāspēlējas ar lellēm vai mašīnām, jāzīmē, jālasa un jāraksta, jādejo vai jāspēlē klavieres, kā nabaga Maijai, un vēl jāiet staigāt, lai vaidziņi būtu sārti. Ziemā esot jābrauc no kalna ar ragaviņām, var braukt arī uz dupša. Un pēc tam visu to esot jāmāca saviem bērniem.

Reiz svētdienā māmiņa ņēmās ar nepadarītiem nedēļas darbiem, bet Maija līdz pusdienām skatījās savas jaukās filmas. Pēc pusdienām Maijiņa sastrīdējās ar māmiņu. Māmiņa gribēja kopā iet staigāt, bet Maija - noskatīties nepabeigto filmu. Māmiņa sacīja, ka tik jauka meitenīte, ka Maijucis, kļūstot niķīga un rupja tāpēc, ka neesot atpūtusies un saelpojusies svaigo ziemas gaisu. Bet Maijucis nekādu gaisu netaisījās elpot un sarunāja māmiņai visādas nepatīkamas lietas. Atstāstīt tās nav vērts, lai citi bērni neiemācītos tā izrunāties.

Tad māmiņa salika Maijas gultiņā lelles, iecēla Maijuci viducī un teica, ka lellēm un Maijai vajagot atpūsties no filmām - varot paspēlēties, varot pat likties uz auss: kā labāk patīk.

Bet Maijucim patika dauzīt istabas durvis un raut tās vaļā, un tad māmiņa durvis pieslēdza.

- Vai tad drīkst ieslēgt bērnu kā cietumā? - uztraucās Maija. - Vai tev, māmiņ, būtu patīkami, ja tevi ieslēgtu? - viņa brēca.

Pēkšņi istabā atskanēja klusa balss:

- Maijiņ, vai tu gribi, lai es tevi izlaižu?

- Kas tu esi? - Maija pārsteigta vaicāja.

- Esmu senā nama istabas siena.

- Ai, tu esi burvju siena! Vienā filmā sacīja, ka sienām esot ausis. Tu visu dzirdēji, un tagad domā, ka es esmu slikta meitene.

- Es tā nedomāju, un tava māmiņa arī nebūt tā nedomā. Bet tagad ejiet staigāt!

- Paldies tev, - sacīja Maija, un caur burvju sienu izgāja gaitenī.

Maija ātri apģērbās, un sauca:

- Māmiņ, tu esi nogurusi no mājas darbiem. Lai vaigi būtu sārti, tev jāiet staigāt!

- Ejam gan! Es tiešām esmu nogurusi, kļuvusi nervoza un nejauka. Gribēju pat tevi ieslēgt istabā!

Vakarā Maijucis stāstīja savai burvju sienai, kā kopā ar māmiņu braukušas ragaviņās no kalna, vēl par pikošanos un sniega vīru.

- Žēl, ka tu, burvju sieniņ, neatnāci mums līdz, sacīja Maija un saldi aizmiga.

Es domāju, ka istabas siena neaizgāja Maijai līdzi staigāt tāpēc, ka uz tās balstās griesti un augšējā stāva grīda, un nams bez sienas būtu sagruvis.

L. Kotovičs