Lustra un fotogrāfijas

Kādu nedēļu Lustra gaidīja un garlaikojās, kamēr to beidzot ieslēdza. Lustra ieraudzīja māmiņu, tēti un bērnus, bet tie bija izmainījušies.

Jūs nezināt, kur viņi bija pazuduši, bet es to zinu. Šo nedēļu visi četri pavadīja Turcijā. Kas zin par Turciju, tam ir vieglāk, nekā Lustrai, pateikt, kā bērni un vecāki izmainījušies: viņi bija kļuvuši līdzīgi turkiem. Paši tumšāki, krekli košāki, acis spīd.

Jānītis un Mārīte salika uz galda fotogrāfijas, domājams, lai parādītu Lustrai, kur viņi bijuši. Pie jūras un jūrā, pie palmas, pie citas palmas, bet kas tad tas? Palmā bija uzrāpies kāds radījums, un viņš kaut ko meta lejā.

- Kas tas ir? - klusi jautāja Lustra.

- Tas ir Pērtiķis, ļoti negants, viņš rāva no palmas dateles un mēģināja trāpīt man, skaidroja Jānītis.

- Jānīt, kā tu domā, ja tāds Pērtiķis dzīvotu pie mums, vai viņš lektu man virsū un šūpotos? - vaicāja Lustra.

- Noteikti. Viņš šūpotos, sēžot tev virsū, un pēc tam, iekāries rokās vai kājās, un pēc tam vēl, iekāries astē! Pērtiķis ir ļoti veikls, un kāju pirksti viņam ir tieši tādi paši, kā uz rokām.

- Labi, ka jūs ar Mārīti neesat tādi, kā tas Pērtiķis. Es taču esmu Lustra, nevis Lieldienu šūpoles.

- Bet es gan gribētu, lai pērtiķis dzīvo pie mums, sacīja Mārīte. - Ja es iemācītos lidot, tad varētu pērtiķi noķert.

Redziet, kādas dīvainas lietas apspriež bērni, kas atlidojuši no Turcijas. Bet jūs taču zināt, ka pērtiķi dzīvo ne tikai siltajās zemēs, bet arī Rīgas Zoodārzā.

L. Kotovičs